Šad tad paskatos ļoti vecas filmas. Šoreiz par savlaik slaveno Aleksandru Matrosovu. Ko tur teikt – puisis tiešām varonis, atdeva dzīvību idejas vārdā, biedrus izglāba. Bet man šķiet, ka tā nav īsti mūsu varonība – ar bļāvienu likties pretī ložmetējam, jo kāds izplānojis kauju, nerēķinoties ar iespējamiem upuriem.

Man daudz labāk patīk Artūra Vanaga varonība “Dvēseļu putenī” – kritiskā brīdī mierīgi piecelties, tāpēc ka citādi nevar, un komandēt: “Pielādēt, mērķēt, šaut!” Un atkal, un atkal. Tāpēc, ka vajag.

Grūtā brīdī stāvēt taisni un darīt to, kas jādara, cik labi vien var. Lai vai kas. Tāpēc, ka vajag. Kaut kas pazīstams, vai ne?