*Piezīmes par senākiem laikiem.

Pār skolu nāk kārtējā pārbaude – kaut kas līdzīgs mūsdienu akreditācijai. Visu smagāko daļu paņem uz sevis mācību pārzines. Skolā valda kārtība, tāpēc, šķiet, nekādu īpašu problēmu nav. Viss ir jau laikus kontrolēts un trūkumi novērsti, dokumentācija sarakstīta. Skolotājiem tikai jāparāda atsevišķas atklātās stundas. Tur nu man nekas nav pretī. Lai jau nāk un skatās. Tik un tā mācību pārzine agrāk ik pa laikam to darījusi. Pēc tam katra stunda tika izrunāta – labvēlīgā tonī, tāpēc baiļu nekādu. Tāpat arī šoreiz. Saņemu pat uzslavu par uzdrīkstēšanos. Literatūras stundā runājām par darbu tautasdziesmās. Starp citām biju pielikusi pie sienas arī šādu:

Mūs` brālīši sūdus veda

Zeltītiem ratiņiem.

Mūs` māsiņas ārdītājas

Sidrabiņa dakšiņām.

Arī par to stundā runājām, ka darbi ir dažādi, bet visi godājami un nepieciešami. Taisni jāsmejas, bet tajos laikos tā bija uzdrīkstēšanās – kaut ko tādu piespraust pie sienas. Tautiskās būšanas jau vispār astoņdesmitajos skaitījās tādas slidenas padarīšanas. Un te vēl runa par sūdiem…

**Pirmo reizi publicēts: pedagogs.lv