Reiz, kad biju pagurusi, jutos pussprāgusi un ar kolēģi kārtējo reizi runāju par vēlmi aiziet no skolas. Pēkšņi viņa pajautāja:
– Bet vai tu esi kādreiz mēģinājusi strādāt uz slodzi?
Parakājos atmiņā, bet tādu pieredzi tur neatradu. Tik tiešām, nez kā tas ir – strādāt uz vienu slodzi, kā jau tas paredzēts un aprēķināts? Naktīs mierīgi gulēt, būt laicīgi mājās, vakaros pievērst uzmanību pašas bērniem, vienkārši atpūsties?
Vēlāk citā skolā kādu brīdi sanāca tā pastrādāt, bet kolēģe aizgāja dekrēta atvaļinājumā, un, kā teikts tautasdziesmā,
Liec, māmiņ, jaunas kājas
Pie vecās pakaļiņas!
Tagad pavasarī pensija klāt, jau brīdināju, ka gribu samazināt slodzi, bet kā sanāks – nezinu. Ka tik atkal nav tās jaunās kājas jāmeklē. Bet tā pakaļa gan ir vēl par desmit gadiem vecāka. Gauži jau negribētos pirms eksāmeniem atkal ietrāpīties Gaiļezera slimnīcā.