Apskaitos.

Kad pār mums sāka vēdīt reformas vēsmas un sāka kļūt skaidrs, kurp tā ved, palūdzu mācību pārzinei atļauju sākt pamazām strādāt pa jaunam. Izdevās, rezultāti labi, bērniem patika, visi apmierināti, sūdzību no vecākiem arī nebija.

Kad pagājušoruden vēl nebija kovids, notika visādi kursi un semināri. Līdu visur, kur varēju. Allaž daudz ko jautāju. Saņēmu atbildes un guvu pārliecību, ka beidzot skolotājs varēs strādāt brīvi, pielāgojoties skolēnu vajadzībām un līmenim, fiksējot nedaudzos dokumentos to, kas patiešām notiek – bez šmaukšanās (kas agrāk bija neizbēgami). Sapriecājos, lai gan šaubu velniņš čukstēja: diez, diez vai tā būs.

Un nu šogad – ar visu kovidu un skolas specifiskajām vajadzībām – prasība pēc prasības: vajag šo un to, ierakstus šādus un tādus, zūmstundu tik un tik… Apskaitos. Tagad, kad jau tā ir tik grūti un spēki iet uz beigām, kad jau kuro reizi attālinās īstās mācības, bet varēšana bija koncentrēta uz “izturēt līdz tam datumam” klāt nāks vēl kaut kas? Nu nē!

Aizgāju pie direktora un pateicu tiešā tekstā: neko formālu un, manuprāt, lieku ne-da-rī-šu! Man jūnijā pienākas pensija, gribētu gan vēl strādāt, bet uz iepriekšējiem noteikumiem. Ja nevar izturēt, lai atlaiž kaut uzreiz ar pantu (te mēs abi pasmīkņājām, jo draņķīgu skolotāju atlaist ir gandrīz neiespējamā misija). Visu spēku, cik nu tā vēl atlicis, es atdošu saviem skolēniem, viņu mācīšanai, viņu vajadzībām, pēc iespējas individuālajai pieejai. Un viss. Pāri nekas nepaliks. Ja nāks kāda pārbaude vai brāziens no augšas, lai tik padod man priekšā – zobi vēl ir.