Tante priecīga man atsūtīja pantiņu, atradusi vecā grāmatā, autors blakus nav bijis rakstīts:

Nav pasaulei jēgas?

Un dzīve ir posts?

Ak saki jel, lūdzams,

Kam nemirsti nost?

Lai es ieliekot tai datorā, es tak protot.

Pati viņa atceras, ka Sibīrijā, kad kaimiņu sādžā izcēlies mēris, epidēmiju apkarojuši ātri un efektīvi: karavīru ķēde riņķī, uguni ēkām klāt, šauj nost visus, kas mūk, un ugunī iekšā. Visi baciļi beigti.

Par čīkstuļiem, kas meklē citiem vainas un brēc par niekiem – maskām un ierobežojumiem -, viņa tikai smejas. Pati, operāciju māsa būdama, caurām dienām maskā strādājusi, arī zina, kas ir īsts bads un trūkums. Citēt nevaru, tādus vārdiņus nelietoju.