Pašlaik modē runāt par politkorektumu. Lai tā nu būtu. Bet tai lietai ir vēl otra puse.

Kā zināms, vairumam mūsu jauniešu ir mazs vārdu krājums. Ja tagad daļu no tiem viņi dzird tikai stipri sašaurinātās vai pat nepareizās nozīmēs, var zust arī izpratne par pašām lietām, faktiem, cilvēkiem. Jau tagad, ja uzdod klasei pēkšņi izskaidrot vārdu “laupītājs”, vairums sāk runāt par zagšanu. Mēs tak, pieklājīgi cilvēki būdami, laupītāju vairs nesaucam par laupītāju, zagli par zagli un tā tālāk, ja nu vienīgi ar piekabinātu “iespējams” – ka vēl kāds neiesūdz tiesā. Nav jau nekas jauns – arī senāk ikdienā vilku sauca par meža suni, lapsu par kūmiņu, tomēr neviens arī neklupa virsū par īstā vārda izmantošanu.

Tas pats par tautībām. Neviens leitis pierobežā neapvainojās, tādu vārdu izdzirdējis, arī čigāns bija un palika čigāns (atcerēsimies brīnumjauko grāmatiņu “Čigānmeitēns Ringla”!). Nupat iet vaļā mode uz mainīšanu, ir kā ar citu vārdu varētu iedot citu attieksmi. Labi, igauņus vēl varam pārkrustīt par estiem, krievus par ruskiem, bet ko paši ar sevi darīsim? Tie “letiņi” arī jau tādi kā apvazāti.