Basi…

Padalījos ar lielisku ierakstu – puiši basā dzied par savu darbu. Kā jau manam vecumam raksturīgi, tas raisīja atmiņas.

Pirmā universitātes kolhoza mēneša laikā bijām kolhozā “Staburags”(ja pareizi atceros nosaukumu), un mums par pieskatītāju bija iecelts vecs dārznieks, bijušais strēlnieks, laikam jau ar gudru ziņu – lai pamācīt, kā dzīvot. Un to viņš darīja cītīgi.

Lūk, vien starp visiem citiem – tai laikā ne katrs tā palaida muti ar svešiem jauniešiem. Pirms kara bijis lielisks baznīcas koris, un kā nu ne – to vadījis pats komponists Pēteris Barisons. Viņš slavējis savus basus (un mūsu večuks ar to jūtami lepojās): “Es nemaz tik zemu nevaru uzrakstīt, kā jūs izdziedāt!” Tūliņ pēc kara koris likvidēts: baznīcas kori esot atpakaļrāpulība un opijs tautai, komunisti organizēšot jaunus, vēl labākus korus. Tas laikam prasīja daudz spēka un pūļu, jo vēl līdz septiņdesmito gadu otrajai pusei nebija izdevies.

Beigās večuks vēl, pirkstu kratīdams, pieteica: “Atcerieties, bērni, nekad nenojauciet veco, pirms uzcelts jaunais.” Tā, lūk.