Saudzēsim savus lolojumus un sargāsim – no skarbāka vārda, no nelaipna skatiena, no grūtāka darba, no ātrākas kustības, no vēja pūsmas, no nepatīkamas patiesības, no, no, no… Rakstīsim sūdzības par audzinātājām, vēlāk skolotājiem: ne tā pateica, ne tā paskatījās, ne tā un ne to mācīja, ne tā pieskatīja, ne tā vērtēja, ne tā… Un paši priecāsimies: re, cik es labs tēvs (māte, vectēvs, vecāmāte utt.). Uķināsim un puķināsim, kaut mazulītis uz saviem radītājiem jau no augšas skatās, un centīsimies neredzēt, ka rezultāts nav gluži tāds kā cerēts. Tā varētu turpināt, bet…

Agri vai vēlu nāk dzīve un – bāc! – iegrūž mūsu lolojumu skarbajā realitātē. Un tad izrādās, ka pasaule nav gluži tāda, kā bija domāts, un neviens netaisās ar dārgumiņu ucināties, bet prasa, lai strādā, lai domā, lai uzņemas atbildību. Cik skarbi! Pēkšņi izrādās, ka mūsu auklējums nav šai dzīvei derīgs. Tātad mūsu auklēšanās ir bijusi īpašs nežēlības paveids ar ilgstošām sekām.

Teiksiet – nē, nē, mēs savu dārgumiņu turpināsim lolot? Nesanāks, mīļie. Mēs vienkārši atstiepsim kājas.