Kad 1989. gadā (ak debestiņ, cik sen!) aizbraucu uz Vāciju, vai katrs otrais cilvēks, uzzinājis, ka esmu no Latvijas, teica: “Ak jā, Baltijas ceļš!” To zināja visi. Arī mēs paši skaidri zinājām, par ko un pret ko esam. Par tiesībām atjaunot savu valsti un paši lemt savu likteni. Tā bija mūsu gribētā brīvība. Mēs bijām pret tiem, kas to liedza, un tie nedzīvoja šeit, bet citā, lielā valstī, kas bija mūs aprijusi.

Nu mums ir sava valsts un iespēja pašiem lemt savu likteni. Jā, ir, kaut arī tie daži tūkstoši, kas rīkoja demonstrācijas un, parodēdami īsto Baltijas ceļu, ar mūsu karogiem un dziesmām stājās gar ceļu malām. Nedusmojos uz šiem cilvēkiem. Kā teikts, “Dievs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara!”

Protestējam pret savu valsti? Tā ir tieši tāda, kādu to izveidojām, kādu nopelnījām.

Prasām brīvību? Bet vai maz īsti zinām, kas ir nebrīve? Tad neviens nedrīkstēja ne teikt, ko domā, ne nu vēl piketus un demonstrācijas rīkot.

Vēsture? Kas par muļķībām, kas par tādu vispār interesējas!

Mūs ierobežo, apspiež? Jā, neļauj darīt visu, kas iegribas. Un dažreiz jādara tas, ko negribas. Arī vecāki mūs apspieda – neļāva ēst kilogramiem saldumu un spēlēties uz ceļa braucamās daļas.

Pirmās atmodas laikā neredzēju nevienu plakātu ar pareizrakstības kļūdām, nedzirdēju nevienu rupju vārdu. Tagad – ak vai! – redzēju kļūdainus uzrakstus trijās valodās, bet runātāji, šķiet, sacenšas, kurš vairāk rupjību pateiks, kurš prastāk kādu apsaukās. Un pēc tam atbalstītāji to visu ar lepnumu publicē FB.

Bet ko vīruss? Pa to laiku berzē rokas un priecājas. Šo taču izmanto viņa paša labā.