Jā, ar to lasīšanu tiešām nav labi. Vienubrīd pat bija pavisam draņķīgi. Tagad vismaz esmu redzējusi katrā klasē pa kādam brīvprātīgi lasošam bērnam un vairākus, kuru bez kreņķiem lasa, ja liek. Un sen neesmu dzirdējusi lepnus apgalvojumus, ka lasīt ir vecmodīgi un ka tas liecina par atpalicību. Tātad attieksme mainās. Taču pie manis sanāk bērni no visām Latvijas malām, un viņu stāstītais rada pārdomas. Nepārprotiet, es nevienam neko nepārmetu, visi vecāki un skolotāji ar šo nelaimi cīnās, kā māk.

Pirmais un galvenais – vai bērnam ir lasīts priekšā, kamēr tas pats vēl neprot. Zinu, daudzi bērni cenšas izvairīties. Pašai viens tāds bija. Tas nekas. Daudz ko var sarunāt, pierunāt, kauču uzpirkt ar kārumu, vecāku uzmanību, kādu solījumu.

Kad bērns sāk lasīt – nepārforsēt. Labāk mazdrusciņ, bet katru dienu. Un ar prieku, ar laipnību. Protestus drīkst neņemt vērā. Uzklausīt gan

ieteicams.

Tad – grāmatas izvēle. Tā neatkarīgi no vecuma lai paliek bērna ziņā. Jā, dažkārt viņi, mūsuprāt, izvēlas tīrās šausmas. Nekas, tas pāries. Ļaunākais, kas var būt, ir OBLIGĀTĀ literatūra. Biju īpaši čakls lasītājs, bet ar Annas Sakses romānu “Pret kalnu” neesmu tikusi galā līdz šim brīdim. Ar piespiešanu var panākt tikai vienu – riebumu pret lasīšanu vispār. Iedomājieties vien, ka jums ar varu spiež ēst īpaši negaršīgu, pat pretīgu ēdienu! Nepatīk šī grāmata? Labi, palasi 10-15 minūtes un ņem citu!

Obligātais lappušu skaits jau ir drusku labāka lieta, bet cilvēkiem mēdz būt ļoti atšķirīgs lasīšanas ātrums. Labāk vienoties par minimālo lasīšanas laiku. Un, protams, kontrole, vai tiešām tiek lasīts, vai arī notiek kāda blēdība. Te piederas arī uzkrītoša vai neuzkrītoša izpratnes pārbaude.

Der pārbaudīt, vai bērns (arī pilngadīgais) sāk lasīt no īstās vietas – viņi bieži nesaprot, ka sākumā ir kādi ievadi, priekšvārdi un tamlīdzīgas lietas, kas var arī nebūt pa spēkam.
Būsim radoši!