Kad zelta lapas klājas ap A.Eglīša pieminekli Inciemā, atzīmējam viņa dzimšanas dienu, nu jau simt piecpadsmito. Šoreiz gan tā īsti īstajā datumā (14.oktobrī) svinēt nesanāca, jo bijām gauži aizņemti – mēs, Krimuldas amatierteātris, gatavojāmies izrādei, ko publikai parādījām jau otro reizi. Tā gan bija dāvana rakstniekam – jo Zanes Zīles režijā iestudējām A.Eglīša atmiņu romānu “Pansija pilī.”

Vai, cik grūti tā nāca! Protams, nejaukais vīruss visu laiku jauca plānus un mēģinājumus, grūti bija arī iejusties katram vairākos tēlos, runāt krāšņajā un savdabīgajā A.Eglīša valodā, ilgāku laiku nesatikties un mēģināt vairākas reizes nedēļā, kad tas beidzot bija iespējams. Ar visu to nedrīkstam savu izrādi nekur vest ārpus pašu novada teritorijas.

Bet pūles bija to vērtas. Dzirdējām daudz atzinīgu vārdu (no pašu režisores arī pienācīgu devu kritikas), arī pašiem prieks, ka darbiņš beidzot padarīts. Kas zina, varbūt prieks arī pašam rakstniekam – tur, augšā.