Ja tā parakājas atmiņā, var atrast visu ko. Ienāca prātā padomāt par iemesliem, kāpēc mums ar izglītību neiet gluži tā, kā gribētos. Parakājos (varbūt labāk nevajadzēja?) un, re, ko uzraku.

1. Padomju gadu (kurus nupat dažs sāk varen slavēt – cilvēkiem ir īsa atmiņa) izglītībā bija daudz kā laba un slikta. Par ideoloģiju šoreiz nerunāšu. Taču bijām ļoti ierobežoti. Būt inteliģentam vai, nedod dievs, patstāvīgi domāt skaitījās slikti. Filozofija derēja – tikai tā, ko tautā raidīja Markss, Engelss un sekotāji. Galvenais: domā un dari, ko partija liek. Vairākos gadu desmitos prātos tas iesēžas pamatīgi. Taču vēl bija dzīvi (vismaz manā bērnībā) vecās raudzes skolotāji ar augstiem ideāliem un tikumiskiem principiem, ko viņi, protams, piesardzīgi un nelielās devās nodeva saviem audzēkņiem. Vecāki uzticējās skolotājiem un bija ar tiem vienā frontē, ja mīluļa uzvedība vai sekmes nebija īsti lāgā. Bērni par skolu mājās parasti nesūdzējās – tā varēja dabūt papildus pedagoģiju pa dibengalu.

2. Pēc brīvvalsts atjaunošanas valdīja liels juceklis. Piemērotu grāmatu nebija, mainījās gan mācīšanās motivācija, gan mācīšanas stils un metodes, gan daudz kas cits. Bērni tika glābti ne tikai no īstām briesmām, bet arī no elementāras disciplīnas, masu mediji sacentās ziņās par ļaunajiem skolotājiem, vecākiem bija tiesības izturēties pret skolotājiem (lai kādi tie bija) kā pret sliktiem apkalpotājiem, bērni tika mudināti sūdzēties par katru skolotāja vārdu vai rīcību, kas šiem nebija pa prātam. Sūdzības uzklausīja cilvēki, kas bija audzināti ar Pavļika Morozova gaišo tēlu kā paraugu.

3. Ar mūsu pašu laipnu atļauju pie varas nāca cilvēki, kas dzīves laimi un jēgu redzēja tikai slavā un naudā. Nu, tie, kam skaistums nāk no iekšām, kam izglītības dokumenti jāpērk, un līdzīgie

4. Gadu pēc gada tika izmēģinātas arvien jaunas metodes un paņēmieni, šis kokteilis tika uzlikts kā obligāts un vēlāk atmests, lai ņemtu nākošo. Gadu no gada tika pārcelti uz nākamo klasi skolēni ar vairākām nesekmīgām atzīmēm – arī tie, kuri ne tikai nemācījās paši, bet arī neļāva to darīt citiem. Gadu no gada tika appuišoti skolēni, kas dezorganizēja veselas klases, ja pat ne skolas, atstājot novārtā tos, kuri gribēja mācīties. Gadu no gada histēriski un mazizglītoti vecāki terorizēja skolotājus un direktorus, kurus neviens neaizstāvēja.

5. Par skolotāju algām šoreiz ne. Pietiek jau ar iepriekšminēto, lai saprastu, kāpēc mūsu vairs palicis tik maz.