Pilns internets ar slidenu ceļu un celiņu bildēm. Varētu domāt, ka pirmoreiz ar tādiem esam sastapušies un maitas valdība (pašvaldība) ļaunprātīgi neko nedara. Ziema un daba, protams, nav pie vainas. Īsas gan tā ļaužu atmiņa!

Vai tad agrāk bija citādi? Atceros superdižlabos (kā tagad dažs slavina) padomju laikus – esmu tam pietiekami veca. Varen jautri bija divām pusaudzēm slidot pa noledojušo Komjaunatnes ielu, kas par spīti nosaukumam tā arī netika nokaisīta. Žēl, ka prieki pēc pāris dienām beidzās atkušņa dēļ. Arī vēlāk, studiju gados par Rīgas ielām bieži nācās šļūkt, negaidīti tupties un pat nostiepties garšļaukus. Tikai nebija ne filmēšanas ierīču, ne mobilo telefonu, ne interneta, kur pažēloties. Kas gribēja sūdzēties, varēja rakstīt uz partijas komiteju.

Arī 90.gados ne reizi vien nācās ar mašīnu braukt kā pa eļļotiem puņķiem, kad ceļa ledum pāri sāka klāties ūdens. Pat uzmanīgi braucot, mašīna ne reizi vien vairāk vai mazāk eleganti ieslīdēja grāvī. Visjautrāk bija tad, kad, ejot pēc palīdzības, nespēju šķērsot ceļu un par prieku pretībraucošajiem (pareizāk sakot, rāpojošajiem) cilvēkiem nācās ceļa vidū likties četrrāpus, lai vispār varētu aizvākties no braucamās daļas. Vai arī tad, kad piemājas ceļam šķīdonī bija iebrauktas tikai trīs dziļas (10 un vairāk cm) rises, kas sasalstot pārvērtās noledojušos grāvīšos ar asām kantēm. Izbraucot uz šosejas, tas viss pārvērtās juceklīgos leduskalniņos, kas bija jāpārvar ar palēcieniem un īsu lūgšanu noskaitīšanu, jo skatu uz abām pusēm aizsedza pamatīgas sniega kaudzes.

Vai toreiz, kad līdz pagalmam gan veiksmīgi tiku, bet līdz mājai gan ne, jo slaidi aizšļūcu uz dīķa pusi. Tad nācās saukt palīgā bērnus, kuru zābakiem bija labāki protektori. Pa visiem mani kā ragaviņas aizstūma līdz durvīm.

Tādas nu ir mūsu Latvijas ziemas. Jebkura vieta pusstundā var pārvērsties par slidotavu (tās gan parasti pirms lietošanas ar ūdeni nepadara glumākas). Slidināsimies un priecāsimies, ka nedzīvojam tropos!