Mācu skolā bērnus. Jā, bērnus. Kaut gan daži no tiem jau nēsā krietnas un modīgas bārdas (vidusskola taču!) un, pa durvīm iekšā nākot, noliec galvas, man viņi tik un tā ir mazie cālīši un peļukiņi – kā nekā, pašas vecākajiem dēliem jau 40 un… Bet tie cālīši un peļukiņi neprot rakstīt, vismaz vairums neprot, kļūdu, ka ne saskaitīt. Es priecātos, ja tā būtu mana vaina vien. Bet pie manis satek bērni no visas Latvijas, un nākas secināt, ka citur nav labāk. Diemžēl. Un par tiem, kas nonākuši pie manis, atbildu es. Un punkts. Tālāk neviena vairs nav. Izmēģinu šo, izmēģinu to. Protams, kaut ko iemācu, bet ne pietiekami. Nāk reforma. Sagaidu to ar prieku, mēģinu šo un to jaunu (nekā īpaši daudz jauna jau tur nav, vairums lietu tiek darītas jau gadiem). Kaut kas sanāk, bet līdz ideālam joprojām tālu. Jaunpienākušajiem līmenis latviešu valodā ar katru gadu zemāks. Ar to, ko spēju iemācīt, nekādi nepietiek.

Ļauju špikot un pat mācu špikerus taisīt. Dažiem palīdz, bet ne visiem. Lieku priekšā visvisādas rokasgrāmatas un tabulas. Tās paņem vien retais – neprot orientēties, pat ja atrod īsto vietu, lāga nesaprot, esot pārāk sarežģīti. Rādu, stāstu. Kaut kas jau sanāk. Kaut kas… Ko nu?

Nekas cits neatliek kā ķerties pie pēdējā salmiņa – rakstīt pašai jaunu grāmatu – tādu, kas noderētu arī cittautiešiem, tiem, kas atgriežas Latvijā, tiem, kas savu valodu nav lāga apguvuši, tiem, kas pārāk daudz ņemas ar grāmatām citās valodās, visiem, kam vajag ātru un vieglu atbildi, bet, protams, vispirms maniem cālīšiem un peļukiņiem. Rakstu iespējami vienkārši, ar daudziem piemēriem, pat jokiem. Cita meitene jau sāk zīmēt bildes, kas saprašanu padarīs vieglāku.

Tāda grāmata prasa gadus. Bet tad nāk kovids un… man to vairs nav. Daudzi skolēni aizmirsuši par to, ko es viņiem mācīju. Un daļa jau taisās beigt skolu. Tad vairs manis blakus nebūs. Kam prasīs? Vajadzētu vēl divus gadus, nu, kaut vienu. Bet grāmatu vajag tagad. Tūliņ. Nākas vien savu priekšlaikus dzimušo bērnu laist tautās. Ceru, ka strādās.