Robēra Merla grāmatā “Malvilas pils” par kādu skopu sievieti ir teikts apmēram tā: pārtaupījusies tiktāl, ka pašai vairs nav palicis pēcpuses, uz kā apsēsties.
Mums iznācis tāpat. Kad 2008.gada krīzē vajadzēja taupīt, izrādījās, ka visērtāk to darīt uz skolotāju rēķina – algas vienā rāvienā samazināja uz pusi – šie tak tik un tā turpinās strādāt. Turpināja ar. Līdzekļi ietaupījās arī uz mazo skolu rēķina, kā kāda ciet, tā naudiņa taupās. Urrā, tā tik uz priekšu!
Nu tā kā gribētos apsēsties, bet pēcpuse spiež. Cits pēc cita pensijā vai pa taisno kapā aiziet skolotāji, uz lielajām skolām (tautā sauktām par gaļas kombinātiem) sadzītos bērneļus visādi groza, lai izsargātu no ļaunā vīrusa, labi apzinoties, ka tik lielā barā drīzāk jāpaļaujas uz mīļo Dieviņu. Klases jātaisa arvien lielākas, jo nav, kas strādā. Pa fikso jāsacep jauni pedagogi, vienalga, kādā kvalitātē, ka tik ir. Un, protams, jāceļ kvalitātes prasības – kā nu bez tām!