Es skatos uz zālē sēdošajām skolotājām. Tik dažādas un tomēr līdzīgas. Jā, nodzītas. Jā, nogurušas. Un tomēr… Viņās ir kaut kas tāds, kas gribot negribot liek domāt par jaunību. Arī tā, kas varētu būt gandrīz vai manas mātes gados un nodarbībās sēž ar stingru, tepat vai bargu seju (viņas jaunības laikā skolotājam bija obligāta stingrība), pa brīžam uzmirdz smaidā, un reizēm seja kļūst delverīga kā jaunam skuķim.

Tiešām – ja mums dod kaut mazāko iespēju, mēs varam būt jaunākas par savām citu profesiju vienaudzēm.