Labdarība. Darīt labu. Labi darīt. Kas tas ir? Noteikti ne ilgstoša slinkuma un izlaidības atbalstīšana. Ziemassvētku dāvanas? Varbūt. Palīdzība tālu zemju katastrofu un karu upuriem? Droši vien, bet tad grūti trāpīt mērķī un vajadzībās.

Cilvēki ziedotu daudz vairāk un labprātāk, ja būtu droši, ka viņu dotais tiešām nonāks tur, kur solīts, ka tā nav blēdība un ka uz viņu rēķina kāds nekaunīgi neiedzīvosies. Arī man labāk patīk palīdzēt tieši, lai varu redzēt, ka viss ir pa godam un lietderīgi. Bet var arī citādi – ja uzticamies cilvēkiem, kas labdarību organizē, un atbalstām viņu mērķus.

Kopš paaudžu paaudzēm mūsu dzimtā valdījis likums: vecam, nabagam un bērnam ir jādod. Nav jāšmorē cepeši, bet jāpabaro, ar laipnu roku dots viss ir labs. Mūsmājās izlutināts kaimiņu meitēns ir griezis iekšā plikus vārītus kartupeļus, ka ausis vien kust. Pirms kara senči allaž turēja mājās kādu nabagmājas večuku, kad viens nomira, brauca pēc cita. Zinu, ka ir ļaudis, kas skaita svešu bērnu apēstos kumosus. Vai mums visiem tādiem jābūt?

 

Manai meitai sveši bērni ciemos nenāk, viņa piedalās palīdzības organizācijā “Atbalstu Latviju”. Es atbalstu viņu un uzticos.