Trešdien vajadzēja būt maniem svētkiem – kurjers atgādāja jauno grāmatu “Protu, protu rakstīt”, pavisam svaigu, gandrīz siltu. Svētku nebija. Karš taču. Un nav svarīgi, ka bumbas nekrīt uz mūsu galvām – tas attiecas arī uz mums.

Jā arī es esmu vainīga. Neesmu iemācījusi skolēniem tik labi lasīt, lai tie prastu atšķirt derīgu tekstu no falšas muļķības. Neesmu iemācījusi precīzi un nepārprotami izteikt savas domas. Diemžēl arī ne to, ka domāt vispār ir jāprot. Neesmu iemācījusi, kas ir kas un kurš ir kurš.

Liela daļa mūsdienu jauniešu slīgst egoismā, gaida smalku apkalpošanu, brēc, ka netiek pietiekami apgādāti. Tagad daudziem atvērušās acis. Visiem, protams, ne. Es, piemēram, nezinu, ko domā tās meitenes, kuras negrib mājturībā apgūt ne rokdarbus, ne ēdiena gatavošanu, jo būšot bagātas, visu pirkšot un pasūtīšot. Un tie puiši, kas brēc no pārpūles, ka spiesti apgūt šādus vai tādus mācību priekšmetus, piemēram, vēsturi vai ķīmiju – tas neesot interesanti, viņiem dzīvē nevajadzēšot.

Vai mēs pratīsim molotova kokteiļus sabrūvēt? Vai sapratīsim, uz kuru pusi jāmet?