fbpx

Bērnunama atmiņas

Visās malās runā par Bruknu un Mediņu. Man tas raisa atmiņas.
Es reiz aizmuku no darba. Esmu gan smagus, gan grūtus, gan pretīgus darbus strādājusi, bet pirmoreiz dezertēju no kaujas lauka. Tas bija bērnunamā – izturēju tikai mēnesi. Ar bērniem (pusaudžiem) sapratos labi, darbs kaulus nelauza. Bet nespēju izturēt absolūto bezcerību un nespēju kaut jel ko ietekmēt. Ik pa divām nedēļām ieradās bērnu glābēji un sīki iztaujāja, vai tik no pedagogiem kāds nav ko ļaunu darījis. Bērni, protams, centās būt atsaucīgi.
Rezultāts: pedagogi bija spiesti bezspēcīgi noskatīties, kā stiprākie izrēķinās ar vājākiem. Drīkstēja gan klāstīt, ka šis vai tas nav labi. Drīkstēja stāties pa vidu, lai iekarsušais kauslis sit skolotāju (tikai nepieskarties!). Labākā audzinātāja, kas strādāja ar sirdi un dvēseli, saņēma rājienu par teikumu: “Es tev vienreiz sadošu!” Valdīja ne pedagogi, bet neoficiāla bērnu (stiprāko, protams) pašpārvalde, un zinu, ka dažs labs kolēģis aiz izmisuma to izmantoja kaut jel kādas kārtības nodrošināšanai.
Tādā bērnu kropļošanā nespēju piedalīties un varonīgi laidu ļekas vaļā. Dižajiem kritiķiem ieteiktu pastrādāt vismaz mēnesi ar tādiem cilvēku pamestiem grūtdieņiem un tikai tad ķerties pie rakstīšanas vai runāšanas. Cienījamiem “uķi-puķi” pedagoģijas piekritējiem ir jautājums – kur ir jūsu audžudēli un audžumeitas? Kur un kad esat darbojušies ar grūtajiem bērniem? Kas konkrēts labs ir izdarīts? Vāvuļošana un kritizēšana neskaitās.

Share on facebook
Share on twitter
Share on linkedin
Share on email

Visās malās runā par Bruknu un Mediņu. Man tas raisa atmiņas.
Es reiz aizmuku no darba. Esmu gan smagus, gan grūtus, gan pretīgus darbus strādājusi, bet pirmoreiz dezertēju no kaujas lauka. Tas bija bērnunamā – izturēju tikai mēnesi. Ar bērniem (pusaudžiem) sapratos labi, darbs kaulus nelauza. Bet nespēju izturēt absolūto bezcerību un nespēju kaut jel ko ietekmēt. Ik pa divām nedēļām ieradās bērnu glābēji un sīki iztaujāja, vai tik no pedagogiem kāds nav ko ļaunu darījis. Bērni, protams, centās būt atsaucīgi.
Rezultāts: pedagogi bija spiesti bezspēcīgi noskatīties, kā stiprākie izrēķinās ar vājākiem. Drīkstēja gan klāstīt, ka šis vai tas nav labi. Drīkstēja stāties pa vidu, lai iekarsušais kauslis sit skolotāju (tikai nepieskarties!). Labākā audzinātāja, kas strādāja ar sirdi un dvēseli, saņēma rājienu par teikumu: “Es tev vienreiz sadošu!” Valdīja ne pedagogi, bet neoficiāla bērnu (stiprāko, protams) pašpārvalde, un zinu, ka dažs labs kolēģis aiz izmisuma to izmantoja kaut jel kādas kārtības nodrošināšanai.
Tādā bērnu kropļošanā nespēju piedalīties un varonīgi laidu ļekas vaļā. Dižajiem kritiķiem ieteiktu pastrādāt vismaz mēnesi ar tādiem cilvēku pamestiem grūtdieņiem un tikai tad ķerties pie rakstīšanas vai runāšanas. Cienījamiem “uķi-puķi” pedagoģijas piekritējiem ir jautājums – kur ir jūsu audžudēli un audžumeitas? Kur un kad esat darbojušies ar grūtajiem bērniem? Kas konkrēts labs ir izdarīts? Vāvuļošana un kritizēšana neskaitās.

Share on facebook
Share on twitter
Share on linkedin
Share on email

Dalies ar saviem draugiem spiežot uz vēlamās ikonas zemāk

Share on facebook
Share on email
Share on whatsapp
Share on twitter

Ko piedāvā Skolotāja Māra Ozola? Spied uz attiecīgās bildes, lai uzzinātu vairāk