Demokrātija ģimenē – tas, protams, ir labi. Arī mēs, kad bijām bērni, tikām uzklausīti. Taču vienmēr zinājām, ka lemšana un noteicošais vārds ir vecāku ziņā. Mūsdienās bieži vien ir pretēji. Daži bērni acīmredzami jūtas kā pasaules noteicēji. Agri vai vēlu tas slikti beigsies.

Jā, var padiskutēt, vai ēst saldējumu tūlīt un tagad, vai arī neēst vispār. Bet, ja mūsu bērns stāvēs uz ceļa un pavisam tuvu būs mašīna – vai tad arī diskutēsim, vai mēģināsim pierunāt paiet malā? Nē, protams (cerams?), mēs viņu grābsim aiz jebkuras ķermeņa daļas un rausim nost, grib vai negrib, sāp vai nesāp, brēc vai nebrēc. Un tādai jābūt attieksmei – mēs, vecāki, labāk izprotam situāciju, tāpēc būsim noteicēji. Uzklausīsim, bet valdīsim.