Dobele.
Ar šo vārdu, pilsētu un apkārtni saistās tik daudz.
Auru skola vecā barona pilī. Parks, Zemgales plašumi. Skaisti. Un dziedāšanas stundas, kurās man patika viss, solfedžo ieskaitot. Līdz 4.klasei iemācījos tik daudz, ka vēlāk varēju saprast visu, ko mācījās mani mūzikas skolā gājēji. Pēc pusgadsimta gan vairs nevaru taktējot izdziedāt dziesmu pēc notīm. Bet mūzika un koris mīļi joprojām. Un kā nu ne – mani mācīja Artūra mamma (pats Artūrs bija gadu jaunāks) un Laura Reinika vecmāmiņa.
Pēc tam – Dobeles R.Eihes vidusskola. Grūtie pusaudža gadi. Audzinātāja Zinta Andžāne un latviešu valodas skolotāja Skaidrīte Urževica. Viņām kaut kā izdevās mani novirzīt no bērnības sapņa kļūt par mežkopi un pievērsties filoloģijai. Un skolotājs Pēteris Puķītis, kurš man ielika nepelnītu četrinieku fizikā, lai es varētu iestāties Filoloģijas fakultātē, kur bija liels konkurss.
Pēc daudziem gadiem – darbs Dobeles rajona Augstkalnes vidusskolā. Daļa no tur piedzīvotā aprakstīti manā grāmatā “Es vairs nebēgu pa sapņiem.”
Un pati pilsēta, kas tagad ir pavisam citāda nekā laikā, kad tur dzīvoju. Tagad tā ir skaista un no padomju armijas žņaugiem brīva Latvijas mazpilsēta. Žēl, ka nav pavasaris – tad Sigulda ar savām ievām varētu iet gulēt – tā zied un smaržo visi Bērzes krasti.