fbpx

Dobele

Dobele.
Ar šo vārdu, pilsētu un apkārtni saistās tik daudz.
Auru skola vecā barona pilī. Parks, Zemgales plašumi. Skaisti. Un dziedāšanas stundas, kurās man patika viss, solfedžo ieskaitot. Līdz 4.klasei iemācījos tik daudz, ka vēlāk varēju saprast visu, ko mācījās mani mūzikas skolā gājēji. Pēc pusgadsimta gan vairs nevaru taktējot izdziedāt dziesmu pēc notīm. Bet mūzika un koris mīļi joprojām. Un kā nu ne – mani mācīja Artūra mamma (pats Artūrs bija gadu jaunāks) un Laura Reinika vecmāmiņa.
Pēc tam – Dobeles R.Eihes vidusskola. Grūtie pusaudža gadi. Audzinātāja Zinta Andžāne un latviešu valodas skolotāja Skaidrīte Urževica. Viņām kaut kā izdevās mani novirzīt no bērnības sapņa kļūt par mežkopi un pievērsties filoloģijai. Un skolotājs Pēteris Puķītis, kurš man ielika nepelnītu četrinieku fizikā, lai es varētu iestāties Filoloģijas fakultātē, kur bija liels konkurss.
Pēc daudziem gadiem – darbs Dobeles rajona Augstkalnes vidusskolā. Daļa no tur piedzīvotā aprakstīti manā grāmatā “Es vairs nebēgu pa sapņiem.”
Un pati pilsēta, kas tagad ir pavisam citāda nekā laikā, kad tur dzīvoju. Tagad tā ir skaista un no padomju armijas žņaugiem brīva Latvijas mazpilsēta. Žēl, ka nav pavasaris – tad Sigulda ar savām ievām varētu iet gulēt – tā zied un smaržo visi Bērzes krasti.

Dobele.
Ar šo vārdu, pilsētu un apkārtni saistās tik daudz.
Auru skola vecā barona pilī. Parks, Zemgales plašumi. Skaisti. Un dziedāšanas stundas, kurās man patika viss, solfedžo ieskaitot. Līdz 4.klasei iemācījos tik daudz, ka vēlāk varēju saprast visu, ko mācījās mani mūzikas skolā gājēji. Pēc pusgadsimta gan vairs nevaru taktējot izdziedāt dziesmu pēc notīm. Bet mūzika un koris mīļi joprojām. Un kā nu ne – mani mācīja Artūra mamma (pats Artūrs bija gadu jaunāks) un Laura Reinika vecmāmiņa.
Pēc tam – Dobeles R.Eihes vidusskola. Grūtie pusaudža gadi. Audzinātāja Zinta Andžāne un latviešu valodas skolotāja Skaidrīte Urževica. Viņām kaut kā izdevās mani novirzīt no bērnības sapņa kļūt par mežkopi un pievērsties filoloģijai. Un skolotājs Pēteris Puķītis, kurš man ielika nepelnītu četrinieku fizikā, lai es varētu iestāties Filoloģijas fakultātē, kur bija liels konkurss.
Pēc daudziem gadiem – darbs Dobeles rajona Augstkalnes vidusskolā. Daļa no tur piedzīvotā aprakstīti manā grāmatā “Es vairs nebēgu pa sapņiem.”
Un pati pilsēta, kas tagad ir pavisam citāda nekā laikā, kad tur dzīvoju. Tagad tā ir skaista un no padomju armijas žņaugiem brīva Latvijas mazpilsēta. Žēl, ka nav pavasaris – tad Sigulda ar savām ievām varētu iet gulēt – tā zied un smaržo visi Bērzes krasti.

Dalies ar saviem draugiem spiežot uz vēlamās ikonas zemāk

Share on facebook
Share on email
Share on whatsapp
Share on twitter

Tante atsūtīja pantiņu

Tante priecīga man atsūtīja pantiņu, atradusi vecā grāmatā, autors blakus nav bijis rakstīts:Nav pasaulei jēgas?Un dzīve ir posts?Ak saki jel, lūdzams,Kam nemirsti nost?Lai es ieliekot

Turpināt lasīt »

Lieldienas un ne tikai

Lieldienas klāt. Priecīgi svētki. It kā. Taču, ja laimīgā kārtā visi jau nebūtu pašā plēšanās karstumā par covid-19, tad ietu vaļā strīdi kad, kur, kā

Turpināt lasīt »

Par reformu

Tagad visi, kam nav slinkums, runā par izglītības reformu – jēdz par to kaut ko vai nejēdz. Un lielākoties jau nejēdz ar – spriež pēc

Turpināt lasīt »

Ko piedāvā Skolotāja Māra Ozola? Spied uz attiecīgās bildes, lai uzzinātu vairāk