Viņdien biju savā pēdējā izlaidumā. Izlaidums kā izlaidums – labi organizēts, sirsnīgs, garš, ar skaistiem tērpiem, ziedu klēpjiem un lieliem pušķiem, ar pateicībām un labiem vārdiem, ar dāvanām utt.
Un ar ziedojumu – citādi to nevaru nosaukt. Pieci jaunekļi skolas muzejam dāvināja… savas medaļas, kas sūri grūti nopelnītas Eiropā un pasaulē. Direktors apraudājās, dāvājumu pieņemot, es paliku vaļā muti. Zinu, kāds neiedomājami liels un ilgs darbs ieguldīts, lai pie tādām tiktu. Lūk, dāvinātāji un balvas:
Jānis Gruzdulis – Borovojs: Ziemas Jaunatnes Olimpiskās spēles, sudrabs kamaniņu braukšanā;
Matīss Šalkovskis: U19 Pasaules čempionāts pludmales volejbolā, sudrabs;
Raits Markus: U20 Baltijas Čempionāts diska mešanā, zelts;
Andis Bors: Latvijas Virslīgas čempionāts handbolā, zelts;
Olivers Skrapcis: Latvijas čempionāts riteņbraukšanā, zelts.
Ko tur teikt – malači! Vai es pati maz ko tādu spētu? Nezinu. Varbūt tādas rīcības pamatā ir jaunības neapdomība? Varbūt. Bet varbūt tieši apdomība? Un noteikti nesavtība.
Bagātība un dāvanas vērtība ne vienmēr ir viens un tas pats. Atceros, reiz kāds zēns ziedoja topošajam Inciema kultūras centram, kas veltīts A.Eglītim, visu savu bagātību – 24 santīmus. Katrreiz, kad to atceros, man trīc lūpa. Arī šajā izlaidumā jutos kā lielu mantojumu saņēmusi. Tā, it kā būtu stāvējusi olimpiādē uzvarētāja vietā un visas piecas medaļas sakārtas man kaklā. Jūtos pat tās drusciņ pelnījusi. Un noteikti, šo brīdi atceroties, man trīcēs lūpa.
