Ir atkal augusts, un daudzi direktori izmisīgi turpina meklēt kadrus. Par to, ka skolotāju trūkst, tagad jau, paldies dievam, runā no visaugstākajām tribīnēm. Bet ar to vien nav līdzēts. Neko labāku neatrazdami, direktori kā ierasts vērsīsies ar lūgumiem pie pēdējā līdzekļa – pensionāriem. Un daudzi no viņiem piekritīs, iedarbosies pienākuma apziņa, dažam labam arī maciņš no tukšuma smilkst.
Es tagad zinu, kas notiks tālāk. Rudenī, kamēr vēl turas vasarā iekrātā enerģija, kaut cik ar darbu tiks galā – kā nu katrs var un prot. Kaut gan grūti apgūt jaunās tehnoloģijas, pielāgoties šolaiku skolēnu raksturiem un domāšanai, strādās pēc labākās sirdsapziņas. Nākot pavasarim, sāks slimot un tad vilks līdz mācību gada galam, cerot, ka aizvilks. Bet vissliktākais būs nepārtrauktā apziņa, ka darbs nav labi padarīts, ka nespēj pastrādāt tā, kā vajadzētu – it īpaši, ja labi zināms, kā vajadzētu.
Un rezultāts arī neiepriecēs. Vismaz man eksāmenu vidējā atzīme bija veselu balli zemāka. Tas, ka šos skolēnus kovids skāra īpaši smagi, man nez kāpēc neliekas pietiekams attaisnojums. Pati redzu savu vainu.
Protams, ir cilvēki, kas ļoti labi spēj strādāt arī visai cienījamos gados, visu cieņu viņiem. Žēl, ka pati pie tādiem nepiederu, citādi labprāt Murjāņos vēl pastrādātu. Bet nav gudri izglītības sistēmu balstīt uz pensionāriem un tiem, kas drīz par tādiem kļūs.
