Remonts mājās ir kā dabas stihija – zemestrīce vai plūdi. Tad daudz kas jāpārvieto. Bet ko tad, ja starp pārvietojamiem priekšmetiem ir vairāk nekā 8000 grāmatu? Īsta elle un Indija.
Taču cilvēki pat piramīdas ir uzcēluši, tāpēc miera vējos ķeros klāt un lēnītiņām sāku visu pārkārtot. Te nu redzams, ka nelaime klāt – darbu steigā daudz kas vairs neatrodas īstajā vietā, šis tas nācis klāt un nav iereģistrēts katalogā (pie tādiem kvantumiem tas ir obligāts tāpat stingi noteikta vieta katrai grāmatai).
Bet ir arī nevēlami blakusefekti. Kura grāmata nāk rokā, to gribas pašķirstīt, palasīt, pārlasīt nez kuro reizi, izlasīt jaunpienācējas. Ko nu? Nekas, to arī pamazām, palēnām. Un nobriest apņemšanās, ne jau kā Horācijam – “Unus dies sine linea” (nevienu dienu bez uzrakstītas rindas) – , bet ik dienu šo to paskatīt no vecajiem krājumiem ar šodienas acīm, padomāt, pavērtēt. Un tad dalīties ar šīm domām. Visi cilvēki jau nekārto grāmatplauktus ikdienā.
