Nāk jūlijs, un ap šo laiku skolotāji sāk pacelt degunu uz augšu un skatīties, kas pasaulē notiek, Pasaule nemaz nav tik tālu jāmeklē, tā ir arī tepat – Latvijā. Kad sāku cilāt savu snuķi, izrādījās, ka interese par dažādām skolām nezūd arī godājamam pensionāram un ieraugāms šis tas interesants. Izrādās, ka eksistē tāda jauna lieta kā privātskola vārdā Aktona Akadēmija Rīga
Izstaigāju, izošņāju, vadītājs (kaut kas līdzīgs direktoram) visu izrādīja, izstāstīja. Beigās jautāja, kas mani visvairāk pārsteidzis. Atbildēju godīgi – tā īpaši nekas. Kaut gan visa mācību sistēma ir pilnīgi citāda, atsevišķos elementus vairāk vai mazāk esmu pati palaikam izmantojusi – cik nu esošā sistēma ļauj (un šad tad arī ko neļauj – paklusām). Nu, vismaz izmēģinājusi.
Skolotājs šajā skolā tiek saukts par gidu. Viņš mācību procesu, protams, vada, bet nemanāmi, neko nestāsta, tieši neatbild uz jautājumiem, bet norāda, kur un kā rast vēlamo informāciju vai atbildi uz jautājumu, kas radies, pašiem bērniem darbojoties, izmanto Sokrāta jautājumu metodi. Skolēni strādā pie dažādiem projektiem, daudz lasa, pamāca viens otru, sadarbojas, vienojas par noteikumiem un risina konfliktus, darbojas arī ārpus skolas sienām. Atzīmju un noteikta garuma stundu nav. Kontroldarbu nav – tikai tie, kas nāk no ministrijas, un, protams, valsts noteiktie eksāmeni. Daudz jāiesaistās arī vecākiem – lai nenonāktu ar skolu pretrunās.
Jā, kaut kas ir jādara, lai mainītu un uzlabotu mūsu izglītības sistēmu. Viens no ceļiem – neko negraujot, piedāvāt alternatīvas. Interesanti. Ja būtu jaunāka, noteikti gribētu izmēģināt.
