Te viss bija citādi. Daudzi uz darbu regulāri gāja piedzērušies. Protams, ka vairums dzīvoja diezgan trūcīgi, kolhozs nevarēja ne maksāt lielas algas, ne pabalstīt grūtdieņus. Daudz bija tādu ģimeņu, kur bērnu vesels pulks, bet visi nāk skolā netīri.

 

Te pirmo reizi iepazinos ar utīm, kas, tāpat kā blusas, bija patstāvīgie skolas iemītnieki. Ne reizi vien gadījās pieslēgt klases durvis, sacelt brunčus un medīt kārtējo nelegālo imigrantu. Neko nedeva ne labi padomi, ne sagādātie un uz mājām līdzdotie atutošanas un dezinfekcijas līdzekļi. Vecākus neviens nevarēja piespiest iztīrīt bērnu galvas, bet, ja to izdarīja skolotāji, čaklajiem rāponīšiem bija tīrais nieks pārceļot no tēva un mātes galvām uz jaunām, svaigākām.

Kad vecākais dēls pirmo reizi man pateica, ka pa spilvenu rāpo kāds kukainis, nepievērsu nekādu uzmanību. Un, ja arī paskatītos, tas neko nedotu – uti nebiju redzējusi un par to eksistenci pat neiedomājos.

 

Protams, drīz vien informācijas bija daudz vairāk, nekā gribētos, jo nepratām sargāties. Bet apguvām arī šo mākslu.

 

*Pirmo reizi publicēts: pedagogs.lv