Nāku no vilciena. Pāris soļu pa priekšu iet trīs jaunekļi. Viens paskaļi ierunājas (spriežot pēc intonācijas – speciāli tā, lai es labi dzirdētu):

– E, na h… galva sāp…

– Aijaijai, Oņiščenko, kā tad jums tik dīvainā vietā galva sasāpējusies? – nekavējos atsaukties mierīgā, viegli ieinteresētā balsī.

Saruna tomēr pārtrūkst, puiši, kaut gan turpina mierīgi iet, nez kāpēc šķiet it kā sastinguši. Vainīgajam – garam, ļoti blondam jaunietim – sārtums lēni pa kaklu uzkāpj līdz pat galvvidum, pa ceļam iekrāsojot ausis koši sarkanas. Kopmītnes sasniedzam pilnīgā mierā un klusumā. Vēlāk visi izliekamies, ka tāda dialoga nemaz nav bijis, bet rupjību vairs nav.

Arī naidīguma vai kā cita slikta ne. Sods – uzknābiens – tātad bijis taisnīgs, pelnītu pērienu puiši ļaunā neņem. Varbūt vajadzēja likties nedzirdam? Bet man šķiet, ka tad līdzīgas frāzītes nāktos klausīties bez pārtraukuma. Nē, neko nevar laist garām nepamanītu.

*pirmo reizi publicēts: pedagogs.lv