*Piezīmes par agrākiem laikiem

**Pirmo reizi publicēts: pedagogs.lv

Jauna darbavieta, viss citādi. Bērni mazi – 3., 4. klase. Beidzot es varu būt tikai skolotāja, nevis karavīrs ienaidnieka aizmugurē vai pat frontē. Toties katrā klasē ap 40 skolnieku, mācības divās maiņās. Visus pārredzēt varu tikai no paaugstinājuma.

Katru stundu diriģēju kā orķestri – ar rādāmkociņu. Par individuālu darbu nav ko sapņot. Par disciplīnu, paldies dievam, nevar sūdzēties.  Pietiek, ja šad tad garāmejot pabakstu ar rādāmkociņu pa burtnīcu vai grāmatu, vai arī – sliktākajā gadījumā – skaļi uzplīkšķinu pa solu.

No kolēģes saņemu lietojamu pamācību: ”Nekad nesitiet skolēnam. Ja neklausa, paņemiet pie rociņas un pavediet maliņā.” Kad neizpratnē blisinu acis, viņa saņem mani pašu aiz augšdelma un „paved maliņā”. Iebrēcos, jo traki sāpīgi, bet šī mierīgā balsī saka: „Nu ko tu spirinies? Es tak neko nedaru!” Šī mācība man der labāk.

To ielāgoju un pielietoju pēc vairākiem gadiem – pie lielajiem skolniekiem. Iedarbojas tiešām labi. Ja kāds vēl ķepurojas un  kaut ko protestē, pietiek vairs tikai pateikt:

– Ko ālējies? Es tak neko nedaru! Panāc malā un nomierinies!