Ak, mūžīgā tēma, kas tiek cilāta allaž no jauna. Jā, kad mana paaudze gāja skolā, gadījās, ka kāds nobastoja pa stundai: darbs bija goda un slavas lieta, inteliģenti pa vecam skaitījās cilvēces atkritumi un pat ieviestā obligātā vidējā izglītība necik daudz nelīdzēja. Kad es jau strādāju skolā, arī gadījās, ka dažs skolēns nolēma sevi ar mācīšanos neapgrūtināt. Tad man kā audzinātājai nācās iet uz māju, mēģināt sadarboties ar vecākiem, vainīgo bargi ņēma priekšā pedagoģiskās padomes sēdēs utt. Negribu teikt, ka tas nesa daudz labu augļu, tomēr valdīja uzskats, ka izglītība ir kaut kas labs.
Kas noticis tagad? Kāpēc kavējumi ir samilzuši par valsts mēroga problēmu?
Ir mainījusies sabiedrības attieksme. No skolas tiek prasīts, lai bērnus lolo kā nevarīgus pūpēdīšus : nedrīkst pārmest, pateikt skarbāku vārdu, prasīt padarītu darbu. Bērns negrib iet uz skolu? Nekas, lai paliek kādu dienu mājās – liela muiža! Vecāki grib braukt ceļojumā uz pāris nedēļām? Tās ir viņu tiesības, un bērni, protams, līdz – ģimenes svētums jāsaglabā. Skolotājiem gadu desmitiem gāzti virsū dubļi un pārmetumi reizē ar prasību būt superizglītotiem, superiejūtīgiem, kristāltīriem un bezgala pacietīgiem. Izdegušiem, pārgurušiem arī rodas vēlēšanās tikt no tā visa vaļā, un tad – no skolas prom pavisam vai vismaz uz kādu laiku tālākā ceļojumā.
Jā, mums ir daudz skolēnu, kas nekavē, čakli mācās un sasniedz labus rezultātus. Ir daudz skolotāju, kas sakož zobus, nebraukā apkārt stundu laikā un strādā, cik nu katrs labi var un prot. Žurnālisti – uū! Te ir jūsu darba fronte! Beigsim noniecināt un pelt, sāksim slavēt un celt!
