Mūžīgais jautājums jebkurai reformai – ko tad vajadzētu mācīt. Arvien uzstājīgākas balsis saka: to, kas vajadzīgs ikdienas dzīvei! Jo bērni ikdienā neprot to, un to, un to.

Piedodiet, bet tas un tas, un tas ir vecāku, vecvecāku pārziņā. Ja skolas apmierināsies tikai ar ikdienas vajadzību apmierināšanu, tad drīz mums var nākties, ādās tērpušamies, ar rungām rokās tvarstīt pa mežu zvērus. Skolai ir jāstāv pāri piezemētām ikdienas vajadzībām, jāmudina skolēni rāpties augstāk un tālāk pa zināšanu kāpnēm, nevis tikai apmierināt primārās vajadzības.

Ja matemātikas skolotāja zinātu, cik bieži es savās stundās esmu cildinājusi viņas priekšmeta derīgumu, viņa vai katru otro dienu nestu man pa konfekšu tūtai. Kad uzaicinu skolēnus, lai paceļ rokas tie, kam nevajag attīstīt loģisko domāšanu vai kas vēlas palikt glupi, neviena roka nepaceļas. Neviena manis slauktā govs nav izteikusi protestu, ka pie pupiem sēž zinātņu doktore. Praktiskās zināšanas neizslēdz teorētisko zināšanu apguvi un otrādi. Mūsu primārais uzdevums ir veicināt skolēnu vēlmi mācīties vairāk, augstāk, tālāk – pāri ikdienai.

 

Nu, mīlīši, kas nevēlas attīstīt savus smadzeņu podiņus, – paceļam rociņas!