Atcerēsimies – tie, kuri var, protams – mūsu brīvvalsts atjaunošanas laikus, kad citu lietu starpā ar lielu joni metāmies glābt bērnus no ļaunajiem vecākiem un skolotājiem. Izglābām arī – dažus. Saskādējām veselu paaudzi. Veseli bari nav izglābti vēl līdz šim brīdim, tos turpina dauzīt un pazemot, bet ne par to ir runa.
Kas tas ir – verdziskuma atliekas vai kas cits -, kas liek mums ar abām kājām lēkt katrā grāvī, ko varam saskatīt? Kas liek klausīt visvisādiem norādījumiem, lai cik glupi tie būtu? Jā, mums jāklausa likumiem. Ja neesam apmierināti, likumīgā ceļā jāpanāk, lai tie tiktu mainīti. Taču nekur neesmu manījusi, ka kādreizējais veikalu sauklis “pircējam vienmēr taisnība” būtu kļuvis par likumu skolā un pārvērties par “skolēnam (vecākiem) vienmēr taisnība”.
Arī plašsaziņas līdzekļos par to ne mazumu runāts, un gaisotne tur pamazām, bet jūtami mainās.
Esmu bijusi un strādājusi pietiekami daudzās skolās, lai redzētu, ka dažās visi bailīgi luncinās vecāku un pat skolēnu priekšā, kamēr citās skolotāji tiek aizstāvēti un konflikti – risināti. Nekad nespēs veiksmīgi strādāt skolotājs, kuram nav aizmugures un kurš pastāvīgi pakļauts spiedienam un provokācijām.
Sliktā ziņa: šie pārmēru izglābtie nu ir lieli. Tie vairojas un kļūst par tiešām neadekvātiem vecākiem, kas netiek galā paši ar sevi, kur nu vēl ar bērniem. Kas glābs mūs?