fbpx

Margarita Selīna Bogdanova – viedoklis par grāmatu “Ala. Cietoksnis.”

Izlasot grāmatas ”Ala” aprakstu, pirmā doma, kas iešāvās prātā bija  – Kas labs tad tajā Latvijā varētu norisināties? Sākotnēji mani māca šaubas vai grāmatā paustie notikumi spēs turēt līdzi ārzemju literatūrai par attiecīgo tēmu, jo par ~apokalipsi~ , kas norisinātos tepat Latvijā, iepriekš nebiju lasījusi. Bet kā jau apstiprina teiciens – “Neskati vīru no cepures” – manas domas ātri vien mainījās.

Grāmatas* mudināja mani pafilozofēt par to, ka  viss, kas man ir bijis līdz šim, ir vien bijis viens liels uzpūsts burbulis, kurš ir licis man aizmirst cilvēka – latvieša galveno būtību un tā vērtības.

Godīgi sakot, mani pārsteidza tas, ka rakstniece ir uzdrīkstējusies visu šo notikumu virknei kā lokāciju un grāmatu varoņus izvēlēties tieši Latviju un tās iedzīvotājus, nevis kādu citu neaizsniedzamu vietu uz pasaules, kā arī to iedzīvotājus. Šī uzdrīkstēšanās piešķīra grāmatām tādu kā ģimenisku pieskārienu – tie taču ir mūsējie un kas līdzīgs tiešām kādreiz varētu notikt arī ar mums!

Šajos piedzīvojumu stāstos svarīgu lomu, manuprāt, spēlēja liktais uzsvars uz latviešu vērtībām – pat tām sen aizmirstajām… Kaut vai tas, kā kādreiz tika atzīmēti dažādi LATVIEŠU svētki, spēks, kas tajos mita – lasot grāmatu, lika manai, sirdī dziļi mītošajai, latvieša būtībai ietrīsēties. Mums skrienot ar līdzi skrejošo laiku ir izdevies aizmirst ko patiešām svarīgu un skaistu – latviešu tautasdziesmas. Tās ietver teju visu sevī – gudrus dzīves padomus, mūsu vēsturi… mūs pašus.

Mani kā 19 gadus vecu jaunieti, protams, visvairāk uzrunāja grāmatās aprakstītās pusaudžu likstas, bet cauri tām efektīvi spiedās arī tas, kā dažādas lietas (priekšmeti, rakstura iezīmes, ēdiens un citas) ieguva jaunu nozīmi cilvēku dzīvēs. Vairs nebija svarīgi dižoties ar to, kāda ”brenda” drēbes tu valkā vai cik liela kabatas nauda tev bija, jo tā tāpat vairs līdzēt nevarēja. Nu liela nozīme bija tam, kāda bija cilvēkā iekšējā nostāja, nākotnes plāni un nodomi. Grāmatās bija pienācis brīdis, ka vērtība neslēpās naudā un dārglietās, bet gan cilvēkos pašos. Cilvēks – tā bija vērtība.

Šos piedzīvojumu stāstus baudīju kā saldo ēdienu, lasot pie katras izdevības, līdz tie bija izlasīti no vāka līdz vākam. 

Manuprāt, šīs divas grāmatas nes sevī ko dziļāku kā faktu – ka tās ir aizraujošu piedzīvojumu stāsti jauniešiem. Ko tādu, ko ne katrs var vai vēletos uzņemt. Tās nes sevī spēcīgu vēstījumu, kurš veltīts ikvienam latvietim, pat, ja tāds nebija rakstnieces mērķis. Es iesaku ne tikai jauniešiem, bet arī pieaugušajiem iepazīties ar šo grāmatu saturu, lai saņemtu vēstījumu, kas var atvērt acis… 

Bet varbūt arī tāpat mūs reiz, kas glābs un vedīs pie prāta, bet cerams, ka tā gan nebūs apokalipse… 

Galvenais, ka

”mīlestība ir mūžīga”.

(Citāta daļa no Māras Ozolas grāmatas ”Cietioksnis”)

*Iepriekš tika izdotas divas atsevišķas grāmatas “Ala” un “Cietoksnis”. Tagad tās ir pieejamas apvienotas vienā ar autores māsas ilustrācijām.

Izlasot grāmatas ”Ala” aprakstu, pirmā doma, kas iešāvās prātā bija  – Kas labs tad tajā Latvijā varētu norisināties? Sākotnēji mani māca šaubas vai grāmatā paustie notikumi spēs turēt līdzi ārzemju literatūrai par attiecīgo tēmu, jo par ~apokalipsi~ , kas norisinātos tepat Latvijā, iepriekš nebiju lasījusi. Bet kā jau apstiprina teiciens – “Neskati vīru no cepures” – manas domas ātri vien mainījās.

Grāmatas* mudināja mani pafilozofēt par to, ka  viss, kas man ir bijis līdz šim, ir vien bijis viens liels uzpūsts burbulis, kurš ir licis man aizmirst cilvēka – latvieša galveno būtību un tā vērtības.

Godīgi sakot, mani pārsteidza tas, ka rakstniece ir uzdrīkstējusies visu šo notikumu virknei kā lokāciju un grāmatu varoņus izvēlēties tieši Latviju un tās iedzīvotājus, nevis kādu citu neaizsniedzamu vietu uz pasaules, kā arī to iedzīvotājus. Šī uzdrīkstēšanās piešķīra grāmatām tādu kā ģimenisku pieskārienu – tie taču ir mūsējie un kas līdzīgs tiešām kādreiz varētu notikt arī ar mums!

Šajos piedzīvojumu stāstos svarīgu lomu, manuprāt, spēlēja liktais uzsvars uz latviešu vērtībām – pat tām sen aizmirstajām… Kaut vai tas, kā kādreiz tika atzīmēti dažādi LATVIEŠU svētki, spēks, kas tajos mita – lasot grāmatu, lika manai, sirdī dziļi mītošajai, latvieša būtībai ietrīsēties. Mums skrienot ar līdzi skrejošo laiku ir izdevies aizmirst ko patiešām svarīgu un skaistu – latviešu tautasdziesmas. Tās ietver teju visu sevī – gudrus dzīves padomus, mūsu vēsturi… mūs pašus.

Mani kā 19 gadus vecu jaunieti, protams, visvairāk uzrunāja grāmatās aprakstītās pusaudžu likstas, bet cauri tām efektīvi spiedās arī tas, kā dažādas lietas (priekšmeti, rakstura iezīmes, ēdiens un citas) ieguva jaunu nozīmi cilvēku dzīvēs. Vairs nebija svarīgi dižoties ar to, kāda ”brenda” drēbes tu valkā vai cik liela kabatas nauda tev bija, jo tā tāpat vairs līdzēt nevarēja. Nu liela nozīme bija tam, kāda bija cilvēkā iekšējā nostāja, nākotnes plāni un nodomi. Grāmatās bija pienācis brīdis, ka vērtība neslēpās naudā un dārglietās, bet gan cilvēkos pašos. Cilvēks – tā bija vērtība.

Šos piedzīvojumu stāstus baudīju kā saldo ēdienu, lasot pie katras izdevības, līdz tie bija izlasīti no vāka līdz vākam. 

Manuprāt, šīs divas grāmatas nes sevī ko dziļāku kā faktu – ka tās ir aizraujošu piedzīvojumu stāsti jauniešiem. Ko tādu, ko ne katrs var vai vēletos uzņemt. Tās nes sevī spēcīgu vēstījumu, kurš veltīts ikvienam latvietim, pat, ja tāds nebija rakstnieces mērķis. Es iesaku ne tikai jauniešiem, bet arī pieaugušajiem iepazīties ar šo grāmatu saturu, lai saņemtu vēstījumu, kas var atvērt acis… 

Bet varbūt arī tāpat mūs reiz, kas glābs un vedīs pie prāta, bet cerams, ka tā gan nebūs apokalipse… 

Galvenais, ka

”mīlestība ir mūžīga”.

(Citāta daļa no Māras Ozolas grāmatas ”Cietioksnis”)

*Iepriekš tika izdotas divas atsevišķas grāmatas “Ala” un “Cietoksnis”. Tagad tās ir pieejamas apvienotas vienā ar autores māsas ilustrācijām.

Dalies ar saviem draugiem spiežot uz vēlamās ikonas zemāk

Vajag tagad.

Mācu skolā bērnus. Jā, bērnus. Kaut gan daži no tiem jau nēsā krietnas un modīgas bārdas (vidusskola taču!) un, pa durvīm iekšā nākot, noliec galvas,

Turpināt lasīt »

Lai vai kas.

Lai vai kas.Ieraudzīju FB bildītes, kā zemnieks ar zemi, lai kas arī pasaulē notiktu. Pēkšņi atcerējos 1991.gada augustu. Mierīgi virtuvē gatavoju ēst, vīrieši pie kūts

Turpināt lasīt »

Mobings skolās.

Nupat par to tiek daudz runāts un rakstīts. Vai tas būtu kaut kas jauns? Nu… ja var ticēt Poruku Jānim, tad tas bijis pazīstams jau

Turpināt lasīt »

Ko piedāvā Skolotāja Māra Ozola? Spied uz attiecīgās bildes, lai uzzinātu vairāk