Jūlija beigās biju salidojumā Murjāņu sporta ģimnāzijā – nu jau pensionāra statusā. Protams, jauki satikt vecus un ne tik vecus pazīstamus. Jauki viesoties skolā, kur esmu strādājusi ar prieku un patiku. Drusku grauž sirdsapziņa, ka esmu to pametusi grūtā brīdī – mana vieta joprojām ir brīva (U-ū, jaunie pedagogi, te ir viegli strādāt!). Žēl, ka pamaz manu bijušo skolēnu, bet tā jau ir vienmēr, ka lielāka vēlme tikties ir tiem, kas skolu beiguši sen.
Tikšanās parāva vaļā atmiņas – pirms 8 gadiem. Pirmais laiks jaunā skolā vienmēr ir pārsteigumu pilns. Jaunatnākušo skolotāju tak vienmēr “ņem uz provi”. Biju gatava jebkam, agresiju ieskaitot, bet tas, ko sagaidīju, uz brīdi laupīja valodu, un tas man gadās gaužām reti. Tik milzīgs skaidri sajūtamas labvēlības vilnis no skolēnu puses (12.klase), un piedevām vēl visiem mirdzošas acis – nevienam blāvas, vienaldzīgas! Arī citās klasēs apmēram tas pats. Protams, vēlāk – kā jau skolā – gāja visādi, un mirdzošās acis palaikam vērās ciet saldam miedziņam, bet labvēlīgā attieksme un vēlme ja ne gluži mācīties, tad vismaz būt sekmīgiem palika.
Gadiem ejot, šis tas ir mainījies, motivācija mācīties ir gājusi mazumā (tāpat kā visur citur), tomēr retā skolā konsultācijas reizēm ir pārpilnas un ne visur jaunieši tā cenšas būt sekmīgi un pat labi mācīties par spīti milzīgiem kavējumiem un veselības problēmām – bez tā lielais sports nav iespējams.
Visus šos gadus esmu klausījusies baumas, ka skola drīz tikšot slēgta. Visus šos gadus ir bijuši cilvēki, kas apšauba tās nepieciešamību. Palieku pārliecībā, ka atteikšanās no šīs skolas būtu valstiska mēroga kļūda. Vai tad valstij nav vajadzīgi jaunieši ar milzīgu motivāciju strādāt, ar mirdzošām acīm, stipriem un skaistiem ķermeņiem? Un tas nekas, ka viņi ne visi paliek lielajā sportā, bet atrod citu ceļu dzīvē. Skolā gūtais nepazūd. Un par daudziem katru rītu stāsta sporta ziņās. Lai tā arī paliek.
