Pavasarī tas ir pastāvīgs skolotāju pavadonis. Tiesa, par to parasti nerunā. Kaut kā neērti atzīties, ka esi tāds kā pussprādzis kaķis un gulēt vien gribi. Skolā vēl tā puslīdz izdodas noturēties līdz stundu beigām, bet, kā mājās, tā gar zemi. Jaunos (ja tādi kāds atrodas) par to nebrīdina, jo tā tak parasta lieta. Visi zina vai vismaz cer, ka izvilks līdz pavasara brīvdienām. Tad drusku atvilks elpu (ne jau atpūtīsies, protams, – skolotājiem jau brīvlaiks nepienākas), bet darīs ko citu, tak jau klases priekšā nebūs jāstāv.

Tas nav tāds nogurums, kas izdzēšams nedēļas nogalē, lai tad pirmdien priecīgs ietu uz darbu. Šis ir tas lēnais, kas pievelkas nemanot un tad iekrampējas bezmaz vai uz palikšanu. Skolotājs tā īsti atjēdzas labi ja pēc Jāņiem. Ja paveicas, pāris nedēļu dzīvo kā cilvēks un tad sāk pamazām atkal gatavoties skolai. Ja nepaveicas, lēnītēm to dara jau jūlijā. Ja vien – pat nezinu, saukt to par veiksmi vai neveiksmi – nav atradis darbiņu un var drusku piepelnīties. Tad gan no atpūtas nekā.