Beidzot internetā (vismaz manā FB burbulī) viens pēc otra parādās raksti. Par skolēnu integrēšanu. Par disciplīnu. Par skolotāja lomu un stāvokli skolā. Un tie runā par reālo situāciju, par to, kas patiesībā notiek. Publiski runā. Skaļi. Beidzot!
Un, jā, draugi, nav labi. Mēs patiešām esam ļoti, ļoti dziļi … teiksim, bedrē. Grūti iedomāties, ka varētu būt vēl sliktāk. Kad viens bērns var terorizēt visu skolu, kad skolotājs aiziet tikai tāpēc, ka nav pa prātam kādam no vecākiem, kad pat direktori paceļ ķepiņas, kad… Tā varētu turpināt.
Kā mēs tik tālu nonācām? Kāpēc ļāvām sevi tur ievilkt? Kāpēc ir tā, kā ir? Kas pie vainas? Ieradums paciest visu, nolaist austiņas, pieliekt galviņu? Ieradums akli paklausīt? Ieradums melot, rakstīt aplamus papīrus? Ieradums baidīties? Kur palika mūsu skaļās balsis?
Jā, arī es biju visā tajā iekšā, tātad arī mana vaina tur ir klāt. Nu labi, bez bailēm, pieliektās galviņas un paklausības, bet tomēr. Kāpēc mēs, skolotāji, tik ilgi ļāvām sevi zākāt, aprunāt, vienpusīgi rādīt presē? Kāpēc ļāvām pārmest sev lielu algu nepamatotu prasīšanu, nesamērīgu apkraušanu ar vajadzīgiem un nevajadzīgiem darbiem? Kā pieļāvām, ka mūs padara par slikti apmaksātiem apkalpotājiem?
Pieļauju, ka tajā visā bija arī kāda daļa ļaunprātīgas, tīšas un svešas kaitniecības. Bet tas nenoņem mūsu atbildību, jo bijām taču klāt.
Sveši ļaudis man gribēja
Varēm mutes aizdarīt.
Vaļā logi, vaļā durvis,
Vaļā mana valodiņa.
