Pacietība ir lieta, ko nevar nopirkt, nevar nozagt vai izlūgties. Un skolotāja profesijā bez tās neiztikt. Tagad, kovidlaikā, skaidri var redzēt, ka daļai jauniešu ar pacietību ir, kā ir. Nāksies to trenēt – kā sev, tā audzēkņiem

Pa gaiteni aiziet meitene, dungodama tautasdziesmu, ko mācījāmies klasē pirms dažām dienām. Piektais gads šajā skolā, un neviens vairs pret šādām izdarībām stundu laikā neprotestē. Pirmos pāris gadus allaž nācās uzklausīt visvisādas sūdzības par nevarēšanu, negribēšanu, dziedamās rīkles trūkumu un ko tik vēl ne.

Kad, sākot šeit darbu, sāku nabaga bērniņus spīdzināt ar ārpusklases lasīšanu, sacēlās tādas vaimanas, gaudas un valodu jūklis kā pie Bābeles torņa. Tagad, paņemot jaunu klasi, dzirdu vairs tikai pa žēlam pīkstienam no jaunpienācējiem, pa kādai skumjai nopūtai.

Pacietību, pacietību un vēlreiz pacietību šogad, nākošgad un uz priekšu arī, tikai lai ar to iet labāk nekā Ļeņinam ar mācīšanos.