Klausos radio, kā kārtīgam pensionāram pieklājas. Runā par skolēnu dienasgrāmatām. Tas parauj vaļā atmiņas.
Esmu skolniece. Kārtīgā meitene. Pildu dienasgrāmatu un piktojos: obligāti jābūt ierakstītām visām stundām – katru nedēļu vienām un tām pašām, blakus ailītē – uzdotais. Reizēm ir, ko rakstīt, reizēm nav, tad tik un tā jāaizpilda: fizkultūrā – vingrot, darbmācībā – šūt u.tml. Jēgu neredzu, tikai tad, ja skolotājs ieliek kādu atzīmi. Nedēļas beigās audzinātāja savāc visas un ieraksta piezīmes, ka kāds pelnījis.
Esmu skolotāja. Centīga. Cenšos izpildīt visu priekšniecības prasīto. Jābūt visām aizpildītām ailītēm. Jēgu neredzu, ja nu vien tad, kad tiešām uzdots kaut kas konkrēts un kolēģi ielikuši atzīmes. Ielieku trūkstošās. Piezīmes rakstu reti. Vienā no skolām (nomainīju vairākas darbavietas) par to saņemu bargu aizrādījumu: obligāti jābūt vairāk piezīmēm. Fakts, ka tikko kursos esam visi mācīti strādāt citām metodēm, netiek ņemts vērā.
Esmu mamma. Pavirša – kā jau vairums skolotāju. Savu bērnu dienasgrāmatās ieskatos reti, šad tad parakstu. Esmu saviem jau mazotnē iemācījusi patstāvīgi strādāt un par savu darbu just atbildību (tad gan krietni papūlējos un savu laiku nežēloju). Dažreiz saņemu pa pārmetumam no kolēģiem. Ja ko vajag, skolā tāpat visu uzzinu.
Atkal esmu skolotāja. Dienasgrāmatu vairs nav, ir e-klase. Priecājos – tas atvieglo darbu, ir atmests daudz liekā. Ir vecāki, kas rūpīgi seko bērnu sekmēm un ierakstiem, ir tādi, kas neliekas ne zinis. Ir kolēģi, kas bieži laikus nesaraksta vajadzīgo, un tad audzinātājs var zīlēt īsto stāvokli. Reizēm pati kaut ko piemirstu ierakstīt, tad klasē atvainojos un kopīgi vienojamies, kā iziesim no situācijas. Darbs un dzīve turpinās.
12.klasē radošajā rakstīšanā mācu arī rakstīt dienasgrāmatu – gan personisko, gan publisko. Viņi drīkst izvēlēties, bet vienas nedēļas ieraksti man jāuzrāda. Nosolos jebkurā gadījumā turēt muti un personisku informāciju neizpaust. Protams, sporta skolā saņemu lielākoties uzlabotas un papildinātas topošajiem augsta līmeņa sportistiem obligātās speciālās sporta dienasgrāmatas. Nu, arī der.
Tehnoloģijas attīstās. Nezinu, kas būs tālāk. Uz mani tas vairs neattiecas. Kā kārtīgam pensionāram pieklājas, klausos radio.
