Par klusēšanu

Visai bieži FB nākas redzēt sižetus, kur kāds dara kaut ko sliktu, bet visi apkārtējie klusē. Tā ir tāda kā klusēšanas kultūra (vai antikultūra). Un tas ir vislielākais ļaunums.

Kur bija tie ļaudis (cilvēki?), kas sēdēja vagonā, kur ļauni ņirgājās par cilvēku, kurš vienkārši darīja savu darbu – kontrolēja biļetes, un to vēl lepni filmēja telefonā? Kāpēc viņi klusēja? Varbūt pat nevajadzētu neko teikt, tikai pacelt telefonu uz pašu “varoņu” pusi.

No kurienes šīs bailes, kas liek klusēt un izlikties, ka nekas slikts nenotiek? Viena daļa klusē tāpēc, ka garajos okupācijas gadu desmitos pieradināti: tie, kas neklusēja parasti pazuda bez pēdām un atgriezušies arī klusēja. Bet tie gadi ir pagājuši. Taču ne bez pēdām.

Skolotāji un vecāki, kas audzināja bērnus atmodas un jaunās brīvvalsts laikā pa lielākai daļai bija auguši šajos okupācijas gados. Arī man, vēl pavisam mazai esot, bija iemācīts galvenais likums – turēt muti. Un pavēlēm, kas nāk no augšas, jāklausa, lai cik stulbas tās būtu (to gan es neiemācījos, drīzāk gan apguvu smalko blēdīšanās mākslu). Un tad, kad no augšas nāca visvisādi absurdi rīkojumi, obligāti izpildāmi padomi, no ārzemēm uz dullo paķerti paraugi, metodes utt., vairums, rātni klusēdami, centās tos izpildīt. Nevainoju šos cilvēkus – juku laikos ne augšas, ne apakšas lāga nesaprot, kā būtu labi un pareizi rīkoties.

Bet tagad taču tas laiks ir pāri. Katram bija iespēja domāt, mācīties un darīt citādi. Un tomēr klusējam. No kā baidāmies? Vecāki baidās būt slikti vecāki, nodarīt pāri nabaga trauslajiem mīlulīšiem (kas patiesībā nemaz tādi nav). Skolotāji baidās, ka kāds no audzēkņiem kaut ko pateiks, nofilmēs, ka pats kļūdīsies vai zaudēs svēto pacietību, ka vecāki ieradīsies skolā ar advokātu vai uzrakstīs sūdzību. Mācību pārziņi baidās no kontrolēm, direktori – no pārbaudēm un vecāku protestiem. Tā varētu turpināt.

Bet varbūt mums vienkārši visiem pietrūkst drusciņas veselā saprāta un drosmes? No kā baidāmies? Pazaudēt kādus materiālos labumus – algu, mitekli? Bet kaut kādu apģērbu un kaut kādu jumtu virs galvas vienmēr var atrast, un badā cilvēks tik ātri vis nenomirst. Varbūt esam pazaudējuši kaut ko svarīgāku – savu cilvēcisko pašcieņu? Tad atliek tikai klusēt.

Zinu, man tūliņ ar pārmetumiem bruks virsū bars komentētāju. Lai aiztaupītu viņiem šīs rakstīšanas pūles, varu jau tagad pateikt atbildes. Jā, es pati savlaik esmu daudz cietusi no citu klusēšanas, bet tad atradusi daudz atbalstītāju un palīgu, kad pati vairs neklusēju. Jā, es pati vairs neklusēju un palīdzu katram, kam dara pāri, un tad parasti izrādās, ka neesmu viena. Ne vienmēr ir jārunā, dažreiz arī jārīkojas, bet pasaule noteikti kļūs labāka, kad katrs mierīgi, pamatoti un droši izteiks savas domas, runās bez bailēm un tiešām beigs raustīties par kādām sekām – tās visbiežāk ir iedomātas vai patiesībā nav būtiskas. Būtiska ir pašapziņa.

Dalies ar saviem draugiem spiežot uz vēlamās ikonas zemāk

Skolotāja Māra Ozola skaidro

Pārliecība

Cik stipra gan var būt daudzu cilvēku pārliecība! Un nav pat svarīgi, kur tā radusies un par to tā ir. Tā var būt pat aizgūta.

Turpināt lasīt »

Par pacietību

Daudzi cilvēki iedomājas, ka skolotāja darbā atliek tikai kaut ko pateikt (dari tā vai nedari šitā), un viss notiek, protams, ja skolotājs ir speciālists, autoritāte

Turpināt lasīt »

Ko piedāvā Skolotāja Māra Ozola?

Apskati arī jaunākās grāmatas!