Viņdien, ejot caur skolas vestibilu, sadzirdu pa trepēm nākam jauniešus. Viņi mani neredz, tāpēc brūķē mutes, kā nu ienāk prātā. Sadzirdu vairākus krievu b… Ieraudzījuši mani, protams, apraujas, nu pamanu arī dažas meitenes. Šie pasveši, neko neesmu mācījusi, protams, arī lekcijas viņiem neesmu lasījusi, tāpēc īsi un tiešā tekstā pasaku, ko domāju par tādu situāciju. Nodomāju, ka viņiem arī kāda lekcija nenāktu par skādi.
Ar lekcijām par rupjībām, to izcelšanos, lietošanas iemesliem un tradīcijām jau esmu izbraukājusi visu Latviju, viesojusies apmēram 34 skolās un bibliotēkās, runājusi ar bērniem, pusaudžiem, pieaugušajiem. Tā ir bezgala interesanta pieredze – redzu skolas (tās parasti atrodas skaistās vietās), satieku daudzus kolēģus, runāju ar dažādiem bērniem un jauniešiem. Turklāt pats darbs sagādā prieku, jo nāk par labu manai valodai un tautai.
Amizanti noskatīties, kā skolēni reaģē, kad, stāvot auditorijas priekšā, mierīgā un profesionālā tonī atkārtoju tos vārdus, ko paši tikko pirms brītiņa teikuši. Var tikai pabrīnīties, cik reti viņi zina to īsto nozīmi. Un – diemžēl – cik daudzus labus un skaistus vārdus nemaz nesaprot. Te lielā mērā pie vainas ir nelasīšana un mazlasīšana. Bet tā jau ir cita lekcija.
