Nereti nākas dzirdēt, ka daži cilvēki, redzot celmus izcirtumā vai papīrmalkas kravu baļķvedējā, šausminās, ka tiek izdarīts noziegums – atļautas kailcirtes vai pārāk mazu koku izciršana komerciālos nolūkos. Internetā tāpat mūžīgās vaimanas, ka Latviju izcērt. Un viņiem ne prātā neienāk, ka mežkopji daudzus gadus mācās, kā pareizi mežu izstrādāt un kopt, lai nenodarītu skādi dabai. Protams, ne visi mežizstrādātāji un īpašnieki ir godprātīgi, bet vai paši runātāji un rakstītāji tiešām visi tādi ir?
Tāpat ar skolu – tur ir lērumiem kritizētāju un pamācītāju, ko un kā bērniem mācīt, kā audzināt, un to nekautrējas darīt arī tie, kas paši ar saviem bērniem netiek galā vai kam ar tiem īsti tuvas saskares nav, vien atmiņas par paša (bieži vien senajiem vai neveiksmīgajiem) skolas gadiem. Arī šādiem ļaudīm neienāk prātā, ka skolotāji visu mācās daudzus gadus, faktiski līdz pat karjeras beigām.
Varu tikai apbrīnot šo cilvēku pašpārliecinātību – apziņu, ka viņi visu zina labāk. Ir pat pāris cilvēku, kas man gari un plaši stāstījuši, ko ES esmu domājusi, darot tās vai citas lietas. Laikam domāja, ka es pati savas domas pietiekami labi nepārzinu. Dīvaini cilvēki. Laikam viņiem nekad neienāk prātā frāze: “Un ja nu es kļūdos?”
