Šorīt internetā izlasīju par padomju laikiem – cik tad bija labi un skaisti. Arī bildītes glītas. Jā, mūsu bērnība un jaunība visiem rādās gaišākās krāsās. Taču šādiem komplektiem vienmēr raksturīga vienpusējība. Neglīto pusi jau blakus neliek, un cilvēkam, kam tas uzsit mirkļa atmiņu, piemēram, saldējuma garšu, un viņam sāk likties – jā, vecie laiki bija tie labie, tagad – draņķeklība vien.
Slikto tak cilvēki cenšas aizmirst. Un es atceros, kā mammai, mani savā laikā sūtot uz veikalu, mainījās sakāmais. Nopērc doktordesu… nopērc kādu desu…nopērc desu vai gaļu… nopērc desu vai gaļu, ja būs… Un tad vairs norādījumu nebija, jo nebija arī ne desas, ne gaļas. Vēl pēc dažiem gadiem es kā badaina vilcene siroju, sev un bērniem ēdamo meklēdama, ar lielu somu plecā – ja nu kaut ko atrodu! Un slaveno bezmaksas medicīnu izbaudīju (lai nu Dieviņš mani no tādas sargā!). Un lepno izglītības sistēmu no abām pusēm iepazinu (no tādas es pati pasargāšos).
Jā, propagandai visi līdzekļi labi. Un tik daudzi uzķeras. Arī kolēģi, ja spriež pēc FB ierakstiem.