Atkal šie jaunieši vainīgi! Viens gudrs (bez jokiem) cilvēks nesen TV izteicās ar viegla pārmetuma pieskaņu, ka mūsu jauniešiem trūkstot patriotisma. Te nu es negribētu piekrist. Mums ir gana daudz jauniešu, kuri patiesi mīl savu zemi un pat valsti, tikai viņi to izjūt un izrāda citādi. Ja vien… paši neesam tiem ieborējuši ko citu.

Pati savām ausīm esmu dzirdējusi, ka vecāki rosina bērnus braukt prom, jo te jau vairs neesot nekādas perspektīvas. Arī slaveno frāzi par zemes, nevis valsts mīlēšanu viņi taču dzirdējuši ģimenē. Un tad atnāk uz skolu, lepni paziņo, ka tūliņ pēc izglītības iegūšanas braukšot prom, jo te parlaments tāds un šitāds, valdība tāda un šitāda, valsts tāda un šitāda. Ja apjautājas tuvāk, izrādās, ka ne par parlamentu, ne valdību, ne valsti šie ne vella nezina. Tad no kurienes šī pārliecība? Ne jau paši izdomā, mājās saklausījuši. Man gan aizdomas, ka pieaugušie runātāji tāpat par to visu ne vella nezina un spriež stipri virspusēji. Parasti atbildu, lai brauc vien, pūkainu taciņu. Varēs tad tur, ārzemēs, zaļi dzīvot, ēst baltu maizi un pagaidīt, kamēr vecā Ozola visu te izdarīs un sakārtos, lai šie var atgriezties.

Bet ir arī otra puse. Es runāju par tiem, kuri domā. Kad uz jautājumu par latviešu valodas izmiršanu atbildu: “Kamēr esmu dzīva, tas nenotiks”, un saņemu atbildi – “mēs arī”, kad pēc “Dvēseļu puteņa” noskatīšanās puiši saka: “Skolotāj, ja vajadzēs, mēs arī iesim”, par nākotni nav jābaidās. Un kur tad vēl jaunsargi! To taču ir tik daudz! Vai tad Lāčplēša dienas pasākumos jauniešu trūkst? Kāpēc sevi vērtēt par zemu?