fbpx
Tagad visi, kam nav slinkums, runā par izglītības reformu – jēdz par to kaut ko vai nejēdz. Un lielākoties jau nejēdz ar – spriež pēc tā, kā pašiem skolā gājis.
Bet pat aklam redzams, ka kaut kas ir jāmaina. Pirmkārt jau – jāatļauj skolotājiem spriest par to, ko un kā mācīt atbilstoši konkrēto bērnu vajadzībām, lai veicinātu viņu attīstību. Ne vecākiem, kuri ar savām ambīcijām un prasībām terorizē ne vienu vien skolu. Ne vispārējiem priekšrakstiem, kas rakstīti pēc idejas “kā vajag”, nevis pēc konkrētās situācijas. Ne ierēdņiem, kas no īstās skolas stāv visai tālu un pēdējos 3 gadus skolā kāju sper tikai pārbaudēs.
Otrkārt – par skolotāju darbu liecina sasniegtie rezultāti, kas izpaužas ne tikai olimpiāžu rezultātos, bet bērnu ikdienas sasniegumos. Ja vidusskolnieks pirmoreiz mūžā izlasījis kādu grāmatu, ja sestklasnieks sāk lietot komatus (kaut visbiežāk nepareizi), ja astotklasnieks ir uzrakstījis mūžā pirmo domrakstu, tas arī ir liels sasniegums.
Treškārt – jāļauj parādīt patieso stāvokli. Nedrīkst skolas prestiža dēļ prasīt no skolotāja obligātu sekmību. Nedrīkst ierakstus dokumentos un e-vidē prasīt tādus ierakstus, kas perfekti atbilst programmām un standartiem, bet ne situācijai klasē. Tā savlaik es varētu izstiepdamās prasīt no saviem ceturtklasniekiem valodas gudrības, ja vien viņi nebūtu palikuši 2.klases līmenī. Mācīju, ko vajag, rakstīju, ko prasīja. Kā visi. Un 9. klasē visi nolika eksāmenu. Paši. Tāpēc, ka žurnālā meloju es.