Ja pajautāsim skolēniem kaut ko par tautasdziesmām, visticamāk, kādu brīdi valdīs dziļš klusums, tad kāds atcerēsies Krišjāņa Barona vārdu, cits pieminēs, ka viņam piederējis īpašs skapis. Aicinājums noskaitīt vai nodziedāt kādu tautasdziesmu droši vien izraisīs apjukumu.

Taču tur nu nebūtu ko brīnīties. Kad mēs pēdējoreiz savā runā iesaistījām tautasdziesmu, kad aicinājām kopīgi kādu nodziedāt? Aizbildināties ar vokālo dotību trūkumu nav vērts, – savas tautasdziesmas norūkt, noņurdēt, noskaitīt utt. var katrs. Mums uz tām ir tiesības, tās ir mūsējās, kā protam un varam, tā izpildām. Skolēni pasmiesies? Protams – no sākuma, pirms paskaidrojuma. Baidāmies, kautrējamies?

Paši vainīgi – tad bērni tā arī paliks izbrīnā par dīvaino faktu, ka mēs gadsimtiem ilgi pieminām kaut kādu vecu skapi.