Par tumsu

“Ar tumsu allaž ir tā – satriekta un kādu laiku atelsusies, tā iemanto citu izskatu un pieņemas spēkā no jauna.” (Dž.R.Tolkīns. Gredzenu pavēlnieks.)

Tā tiešām ir. Bet tikai no mums pašiem ir atkarīgs, cik tumsu ielaidīsim sevī, savā apkārtnē. Nu labi, ar to apkārtni var būt visādi. Tumsai patīk izplesties, ielīst kaut pa mazu šķirbiņu. Pašlaik par šķirbiņu nevajag – tā nāk virsū milzu blāķiem, gāžas ar varu un karu. Cik esam gatavi stāties pretī?

Tumsai ir bezgala dažādas formas, bieži vien pavisam nevainīgas. Tagad ar visām izglītības problēmām ir dota zaļā gaisma eksaktajiem priekšmetiem. Bet kā ar citiem? Es, protams, neaģitēju par latīņu un sengrieķu valodas mācīšanu ģimnāzijās (Bet varbūt tā nemaz nav tik stulba doma?), ne arī par ētikas, estētikas u.tml. priekšmetu ieviešanu skolās.

Es prātoju par lielāku laika un iespēju atvēlēšanu vienkārši lasīšanai – atbilstoši katras klases un katra bērna vajadzībām un varēšanai. Tur jau tas viss ir – izpratne par labo un ļauno, par skaisto un neglīto. Tur ir visi labie un sliktie vārdi, kurus nezinot, neizprotot, nemākot tik viegli varam iekrist ļaunu ļaužu izliktās lamatās, apmaldīties trijās priedēs un paklupt, sapinoties paša kājās, tikai tāpēc, ka neprotam skaidri domāt, – jo bez vārdiem tas nav iespējams.

Pavisam ar to tumsu, protams, neaizdzīsim, bet varbūt izdotos pastumt kaut kripatu nostāk.