Nostrādāju veselu nedēļu sakostiem zobiem. Gauži sāpēja mugura, tā vieta (kā teica viens gudrs cilvēks), “kur mugura zaudē savu famīliju”, un vēl kāja piedevām. Tās visas ir lietas, bez kurām skolotājs darbā var iztikt, protams, ja neņem vērā kvalitāti. Bet tad palika žēl zobu. Bez tiem gan arī var iztikt, bet zobi man dārgi maksāja. Nu sēžu mājās un ir laiks šādām tādām pārdomām.
Prātoju, atceros. Tagad, pateicoties kovidam, vairs nav jāiet uz skolu ar temperatūru, bez balss, nežēlīgi tekošu degunu, sāpošu kaklu, bronhītisku klepu utt. Bet tas viss bija. Protams, arī agrāk varēja griezties pie ārsta un ņemt slimības lapu, bet bija jāiztur liels spiediens ne tikai no administrācijas (“Nu nerunā, ja nevari, temperatūras nav, tad vari stāvēt pie tāfeles un rakstīt vai rādīt ar roku!”), bet arī no vecākiem un sabiedrības vispār. Nedomājies, ka agrāk sūdzības neeksistēja!
Atceros, kā bēdājās kolēģe – sešu bērnu māte. Viņai pārmests, ka laidusi pasaulē pārāk daudz bērnu – arī to dēļ šad tad nācās kavēt skolu. Un pašai arī citas problēmas par spīti laimīgajam padomju varas laikam: dēls uzvilcis tēva vienīgās kurpes, un tās saplīsušas. Nopirkt nav kur.
Pārāk daudz atcerēties nav labi. Arī brīvvalsts laikā bija tāpat, joprojām valdīja uzskats, ka skolotājam jāstrādā kā jūga lopam un bez kādas slimošanas. Tikai prasību bija vēl vairāk.
Tā nu sēžu, taupu savus restaurētos zobus, ar sauju zāļu pamazām saudzīgi pārvietojos pa māju un prātoju, kā skolā krājas nepadarītie darbi. Pašai vien tā putra būs jāizstrebj. Nāksies vien atkal tos nabaga zobus sakost.
