Es esmu pēdējais ierakums. Pēdējais bastions. Aiz manis vairs nav nekā.

Tikai es varu iemācīt to, kas ģimenē palicis neiemācīts. Tikai es varu viņiem pavērt acis, pamācīt pacelt galvu no ikdienas, vienmuļības un šaurības. Tikai es varu ievest grāmatu pasaulē. Tikai es varu iemācīt dažas tautasdziesmas. Tikai es varu iemācīt pa īstam lasīt un rakstīt. Aiz manis nekā vairs nav. Jo es mācu vidusskolā.

Ja gada laikā kaut viens skolēns iemācās regulāri un ar prieku lasīt vai pareizi rakstīt, vai publiski veiksmīgi uzstāties, man šis gads nav bijis velts.

Kara laikā pie Maskavas bija sauklis: ne soli atpakaļ! Un šāva no muguras uz tiem, kas kāpās atpakaļ. Domājat, ka uz mani nešauj? Šauj, un kā vēl! Un sāp arī. Bet man nav kur atkāpties. Es palikšu savā ierakumā. Līdz galam.