Pirmā darbavieta. Profesionālā skola. Audzēkņiem – 15 līdz 19 gadu, man – 23. Sīks augums, gari mati, glīts izskats. Lielākoties puišu grupas. Tālāko var viegli iedomāties. Pirms visi uzzināja, ka esmu skolotāja, precēta dāma un bērna māte, saņēmu vairākus piedāvājumus uz randiņu vai kino (dzīvojām turpat kopmītnēs).

Pēc tam tos nomainīja asprātības un īsprātības. Kamēr vairāki dabūja pa snīpi un pārējie aprāvās, atzīstot, ka mani aiztikt nav prātīgi. Tajos laikos neviens nebija īpaši sīkumains vārdu izvēlē un par skarbāku izvēli sūdzēties neskrēja.

Eju pa garo kopmītņu gaiteni. Bariņš puišu stāv istabiņas durvīs. Kad jau esmu garām, aiz muguras krieviski atskan kāda balss:

– Nu, šo skolotāju es labprāt izp…

Hihināšana. Mierīgi pagriežos, lēni noskatu smīnīgo runātāju no galvas līdz kājām un nosaku viņa dzimtajā valodā:

– Dod nu, Dieviņ, ka tas mūsu teliņš to vilku noķertu!

Mierīgi aizeju. Visi, izņemot asprāti, smejas locīdamies – katrs priecīgs, ka pats nav izgāzies. Turpmāk no šīm durvīm atskan tikai pieklājīgi sveicieni, ko allaž laipni atņemu. Neturu uz puišiem ļaunu prātu, viņi jau tikai jokoja pa savai saprašanai un gribēja pievērst manu uzmanību.