Reiz kādā seminārā iepazinos ar kolēģi. Visnotaļ simpātiska sieviete, tikai tāda nomākta, sačunčurājusies, tinas lakatā, it kā baidītos no pasaules. Brīvajos brīžos papļāpājām par šo un to. Interesants cilvēks, tikai runai cauri skan tāds kā “ko nu vairs” tonis. Painteresējos, cik tad viņai gadu. Tas briesmīgais skaitlis jau esot klāt. Pabrīnījos – kāds tad? Pārsteigta par manu tumsonību, viņa teica: nu piecdesmit taču!
Nu es iebļāvos: “Ko? Tad es pēc diviem gadiem jau būšu veca? Nu nē!” Viņa savukārt arī bija pārsteigta savā pārliecībā, ka runā ar daudz jaunāku būtni. Tagad man ir 64. Ar prieku varu paziņot, ka esmu večiņa pensionāre. Tas man netraucē domāt par to, ko ēdu un dzeru, vingrot, skaļi un droši runāt, smieties no sirds un, galu galā, arī potēties. Jā, arī strādāju (vairāk, nekā gribētos, jo jauno trūkst). Jā, kad vīrusa dēļ ar frizieri kādu laiku neesam tikušās, abas konstatējam, ka esmu kļuvusi blondāka. Bet tad mēs apspriežam kopskatu un nākam pie slēdziena, ka krāsa var pagaidīt.